lielgruntniecība
"Lielgruntniecība" ir vēsturisks termins, kas apzīmē lielu zemes īpašumu (latifundiju) ar plašām zemes platībām, ko vienā personā vai ģimenē pārvaldīja lielgruntnieks (latifundists). Tas galvenokārt saistīts ar feodālisma vai agrā kapitālisma periodiem, kad šādas saimniecības bieži balstījās uz dzimtbūšanas vai lētā darbaspēka ekspluatāciju.
Īsumā:
Lielgruntniecība = liela zemes īpašuma saimniekošana, kurā koncentrēta vara un resursi.
Piemēri:
1. Vēsturiski Latvijā – lielās muižas (piemēram, Vidzemē vai Kurzemē), kuras pirms dzimtbūšanas atcelšanas (19. gadsimts) pārvaldīja vācbaltiešu muižnieki, ar plašām lauksaimniecības zemēm un dzimtcilvēku darbu.
2. Spānija 19. gadsimtā – dienvidu reģionos (piemēram, Andalūzijā) pastāvēja milzīgas latifundijas, kas specializējās olīvu vai vīna ražošanā, bieži ar nelabvēlīgiem strādnieku apstākļiem.
3. Brazīlijas kafijas plantācijas – 18.–19. gadsimtā lielas kafijas saimniecības, kas darbināja vergu darbaspēku, veidoja ekonomikas pamatu.
Mūsdienās termins reti lietots, bet var attiekties uz lielindustriālām lauksaimniecības uzņēmumiem (piemēram, milzīgām labības fermām ASV vai Dienvidamerikā), kurās dominē monokultūras un mehanizēts darbs.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.