klankšķis
"Klankšķis" ir skaņas vārds (onomatopēja), kas apzīmē īsu, skaļu, metālisku vai cietu priekšmetu skaņu, kas rodas, piemēram, sitot, kratot, saskaroties diviem cietiem priekšmetiem vai kaut ko nometot.
Nozīmes nianses:
- Īsa un skaļa skaņa (bieži asa, rezonējoša).
- Metālam raksturīga (piemēram, monētas, nazis, ķēde).
- Var attiekties arī uz stikla, keramikas vai cita cieta materiāla skaņu.
Piemēri lietojumā:
1. Metāla priekšmeti:
"Viņš iemeta monētu pudelē, un atskanēja ass klankšķis."
2. Ieroču/rinķu skaņa:
"No pagraba dzirdējās klankšķis – kā ietekamai ķēdei."
3. Sadursme starp cietiem priekšmetiem:
"Divi zobeni atskanēja ar sausu klankšķi."
4. Nometot kaut ko:
"No galda nokrita karote, un klankšķis pārrauta klusumu."
Līdzīgi vārdi:
- Ķlinkšķis – līdzīga nozīme, bet biežāk par stiklu vai smalkāku metāla skaņu.
- Rībiens – berzes skaņa (ne metāliska).
- Tārps – blāva, dobja skaņa (par koku, plastmasu).
Klankšķis bieži lietots daiļliteratūrā, lai radītu dzirdamu tēlu un dinamiku.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.