jaunromantisms
"Jaunromantisms" ir literatūras un mākslas virziens, kas Eiropā (arī Latvijā) attīstījās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kā reakcija pret reālismu un naturalismu. Tas uzsver:
- Indivīda iekšējo pasauli, emocijas, fantāziju, sapņus.
- Dabas un tautas garā vienotību (īpaši Latvijas kontekstā).
- Simbolu un alegoriju lietošanu.
- Tautas tradīciju (dzejas, teikas, mitoloģijas) ievērošanu.
- Ideālistisku pasaules uzskatu, bieži ar noskaņu noslēpumainību vai patosu.
Piemēri Latviešu literatūrā:
1. Rainis — luga "Uguns un nakts" (simboli par Latvijas likteni, mitoloģiskas tēmas).
2. Aspazija — dzejoļi "Sirds sāpes saules vējā" (personīgās emocijas, dabas līdzskaņa).
3. Kārlis Skalbe — pasaka "Gundega un citas pasakas" (fantāzija, tautas dvēseles motīvi).
4. Jānis Poruks — romāns "Spēlēju, dancoju" (indivīda garīgās meklējumu tēma).
Piemēri Eiropas literatūrā:
- Viljams B. Jeitss (Īrija) — dzeja ar mistiskiem un tautas motīviem.
- Rainers Marija Rilke (Vācija) — dzeja, kas pievēršas iekšējai pieredzei.
- Moriss Mēterlinks (Beļģija) — simboliskās lugas ("Zilais putns").
Jaunromantismu Latvijā saista ar Tautas atmodas ideju un nacionālās identitātes stiprināšanu, bieži lietojot folkloras elementus un vēsturiskus sižetus.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.