jaunhēgelisms
"Jaunhēgelisms" (vācu: Junghegelianer) ir 19. gadsimta 30.–40. gadu filozofiska kustība Vācijā, kas izveidojās pēc G.V.F. Hēgela nāves (1831). Tās pārstāvji (piemēram, Ludvigs Foišerbahs, Bruno Bauers, Dāvids Štrauss, kā arī jaunais Markss un Engelss) izmantoja Hēgeļa dialektiku, lai kritizētu pastāvošo sabiedrisko kārtību, reliģiju un politiku, tiecoties pēc radikālām pārmaiņām.
Galvenās iezīmes:
1. Kritiskā metode – Hēgeļa dialektika tika pielietota esošās ētikas, valsts un kristietības analīzei.
2. Antireliģiska nostādne – Daudzi jaunhēgeļieši uzskatīja reliģiju par cilvēces atsvešinājuma izpausmi (piemēram, Foišerbaha darbs "Kristietības būtība").
3. Sociāli radikālas idejas – Kustība veicināja demokrātijas, brīvības un sabiedrisko reformu idejas.
Piemēri:
1. Dāvids Štrauss – 1835. gadā izdeva darbu "Jēzus dzīve", kurā reliģiskos brīnumus interpretēja kā mītus, nevis vēsturiskus faktus.
2. Ludvigs Foišerbahs – Kritizēja Hēgeļa ideālismu, uzsverot materiālo realitāti un cilvēka juteklisko pieredzi kā filozofijas pamatu.
3. Kārlis Markss – Sākotnēji ietekmēts no jaunhēgeļiešiem, vēlāk attīstīja savu materiālisma un komunisma teoriju, pamatojoties uz sociālo praksi un ekonomisko analīzi.
Jaunhēgelisms kalpoja kā svarīgs pārejas posms no klasiskās vācu filozofijas uz marksismu un sociālo kritisko teoriju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.