heksahords
"Heksahords" ir mūzikas teorijas termins, kas apzīmē sešu secīgu notu secību, kas parasti tiek lietota solfedžo sistēmā (piemēram, ut, re, mi, fa, sol, la). Šis jēdziens bija svarīgs viduslaiku un renesanses mūzikā, īpaši Gregora dziedāšanas kontekstā, kur tas palīdzēja apgūt un dziedāt intervālus.
Galvenās nozīmes:
1. Teorētiska sistēma — Heksahords balstās uz sešu notu skalu (piemēram, C-D-E-F-G-A), nevis pilno septiņu notu skalu.
2. Solfedžo pamats — Katrai notai heksahordā tika piešķirts konkrēts solfedžo zilbe (ut, re, mi, fa, sol, la), neatkarīgi no to sākuma nots.
3. Mūtācija — Dziedot augstākās vai zemākās notas, varēja pārslēgties uz citu heksahordu, lai saglabātu solfedžo attiecības.
Piemēri:
1. Dabisks heksahords — Sākas no nots G (piemēram, G-A-B-C-D-E). Šeit "mi-fa" ir intervāls starp B un C (pustonis).
2. Mīkstais heksahords — Sākas no nots F (piemēram, F-G-A-B♭-C-D). Šeit "mi-fa" ir intervāls starp A un B♭.
3. Ciets heksahords — Sākas no nots C (piemēram, C-D-E-F-G-A). Šeit "mi-fa" ir intervāls starp E un F.
Vēsturisks konteksts:
Heksahordus 11. gadsimtā ieviesa mūzikas teorētiķis Gvido d'Areco, lai vienkāršotu dziedāšanas apguvi. Šī sistēma bija pamatā mūzikas izglītībai līdz pat 18. gadsimtam, kad to pakāpeniski aizstāja mūsdienu solfedžo (do-re-mi-fa-sol-la-si) un pilnās skalas.
Mūsdienās termins "heksahords" galvenokārt lietots mūzikas vēstures un teorijas pētījumos.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.