glūniķe
"Glūniķe" ir latviešu valodas vārds, kas apzīmē nelielu, bieži mitru vai purvainu meža pļavu vai pļavipu, kas parasti atrodas meža iekšienē vai tā malā.
Īss skaidrojums:
Tā ir dabiski veidojusies atklāta vai daļēji atklāta teritorija mežā, kur aug zāle, krūmi un dažādi mitrumu mīloši augi, bieži ar augstu gruntsūdens līmeni.
Piemēri lietojumā:
1. Dabas aprakstā:
"Pēc ilgas pastaigas biezajā mežā mēs pēkšņi izgājām uz mazu, saulainu glūniķi, kur ziedēja sili un zāle bija pilna rasas."
2. Vietvārdos un folklorā:
"Senos stāstos teikts, ka meža vidū esošajā glūniķē nakts laikā pulcējas raganas."
(Latviešu folklora bieži saista šādas vietas ar mistiskiem notikumiem.)
3. Reģionālajā sarunvalodā:
"Ejot uz sēņošanu, es iekļuvu mitrā glūniķē un kurpes pilnīgi slapjas."
(Vārds lietots, lai raksturotu specifisku meža reljefa veidu.)
Papildus piezīmes:
- Vārds "glūniķe" ir vienskaitļa sieviešu dzimtes lietvārds (vienskaitlis: glūniķe, daudzskaitlis: glūniķes).
- Tas ir dialektisms, kas biežāk sastopams Latvijas reģionos, īpaši Vidzemē un Latgalē.
- Līdzīgi jēdzieni: pļavipa, meža pļaviņa, purva pļava.
Vārds atspoguļo latviešu kultūrā svarīgo saikni ar dabu un detalizētu ainavu aprakstu tradīciju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.