fugato
"Fugato" ir mūzikas termins, kas apzīmē īsu fūgas veidā izstrādātu sadaļu lielākā kompozīcijā (piemēram, simfonijā, sonātē vai kantātē). Tas nav patstāvīga fūga, bet gan fragments, kas izmanto fūgas raksturīgo imitācijas tehniku (tēmas ievade dažādās balsīs secīgi), bieži vien kā dramatizējošs vai intensitāti palielinošs elements.
Galvenās īpašības:
- Īss un bieži vien nepilnīgi izstrādāts (nav pilnvērtīgas fūgas).
- Ievietots kā kontrastējošs segments citādas tekstūras mūzikas kontekstā.
- Var būt dažādu garumu — no dažiem taktiem līdz pagarinātai sadaļai.
Piemēri:
1. Volfgangs Amadejs Mocarts — Simfonija Nr. 41 "Jupiters" (C-dur), IV daļa
Finālā Mocarts apvieno sonātes formu ar fūgu, un tās vidū parādās fugato segments, kur tēma tiek imitēta dažādās instrumentu grupās.
2. Ludvigs van Bēthovens — Simfonija Nr. 9 (d-mol), II daļa (Scherzo)
Bēthovens ievieto fugato, lai radītu enerģisku un kompleksu ritmisko tekstūru, kontrastējot ar citām daļām.
3. Johanness Brāmss — Vācu requiem, IV daļa "Wie lieblich sind deine Wohnungen"
Brāmss izmanto fugato korim un orķestrim, lai pastiprinātu teksta emocionālo intensitāti.
4. Pēteris Čaikovskis — Simfonija Nr. 6 "Patētiskā" (h-mol), I daļa
Attīstījuma sadaļā Čaikovskis īsi ievieto fugato, radot dramatisku spriedzi pirms atgriešanās galvenajā tēmā.
Fugato atšķiras no fūgas:
- Fuga ir patstāvīga, stingri strukturēta forma ar pilnu tēmas izstrādi.
- Fugato ir ierobežots tehnikas pielietojums kā "ierocis" lielākā kompozīcijas ietvaros.
Termins cēlies no itāļu valodas (fugato — "kā fūga").
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.