fonoloģisks
Fonoloģisks (no grieķu valodas: "phōnē" — "skaņa" un "logos" — "mācība") attiecas uz fonoloģiju — valodniecības nozari, kas pēta valodas skaņu sistēmu, to funkcionēšanu un likumsakarības. Fonoloģiskie jēdzieni attiecas uz nozīmējošām skaņu atšķirībām valodā, nevis uz akustiskām īpašībām.
Īsumā:
Fonoloģisks = saistīts ar nozīmi atšķirošām skaņām valodas sistēmā.
Piemēri:
1. Fonoloģiska opozīcija
Latviešu valodā skaņas /p/ un /b/ ir fonoloģiski atšķirīgas, jo tās maina vārda nozīmi:
- pils (celtne) vs. bils (no "bīties")
Šī atšķirība ir fonoloģiska, jo tā rada dažādus vārdus.
2. Fonoloģiskās pozīcijas
Latviešu valodā skaņa /n/ vārda beigās var mainīties uz /ŋ/ (piemēram, runkā izrunā kā [ruŋkā]), bet šī izmaiņa nav fonoloģiska, jo tā nemaina vārda nozīmi — tā ir tikai pozicionāla izrunas variācija.
3. Minimālie pāri
- mala — māla (garā /ā/ un īsā /a/ rada fonoloģisku atšķirību)
- kaza — kāza (atšķirība starp /a/ un /ā/ maina nozīmi).
Fonoloģiskās vienības valodā sauc par fonēmām. Tās ir abstraktas vienības, kas apvieno dažādas izrunas variantus (alofonus), kas nepamaina nozīmi.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.