fonoloģija
Fonoloģija ir valodniecības nozare, kas pēta fonēmu (nozīmi atšķirošo skaņu) sistēmu un to izmantošanu valodā. Tā analizē, kā skaņas organizējas un mijiedarbojas, lai veidotu nozīmīgus vienības valodā (piemēram, vārdus).
Īsumā: fonoloģija pēta skaņu funkcionālo lomu valodā.
Piemēri:
1. Fonēmu kontrasts
Latviešu valodā fonēmas /p/ un /b/ atšķir nozīmi:
"pils" (celtne) vs. "bils" (nav lietojams, bet parāda kontrastu).
Praksē: "paka" vs. "baka" – mainās tikai viena skaņa, bet nozīme ir atšķirīga.
2. Fonēmu pozicionālie varianti
Latviešu valodā skaņa /n/ izrunā kā [ŋ] (mutes aizmugures "n") pirms /k/ vai /g/:
"bankā" izrunā kā [baŋkā], nevis [bankā].
Šīs ir vienas fonēmas /n/ dažādas realizācijas atkarībā no pozīcijas.
3. Minimālie pāri (pierāda fonēmu nozīmi)
"mala" – "tala" – "sala" – "rala"
Mainot tikai pirmo skaņu, iegūstam dažādus vārdus – tas parāda, ka /m/, /t/, /s/, /r/ ir atsevišķas fonēmas.
4. Fonoloģiskie procesi
Asimilācija: Latviešu valodā skaņa var pielāgoties blakus esošajai:
"apgāzt" izrunā kā [abgāzt] – /p/ kļūst par [b] ietekmējoties balss skaņai /g/.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.