Diplomātika ir vēstures palīgnozīme, kas pēta un analizē vēsturiskos dokumentus (akti, līgumus, vēstules u.c.), lai noteiktu to autentiskumu, izcelsmi, satura ticamību un formālos raksturlielumus.
Galvenās nozares:
1. Ārējā diplomātika — pēta dokumenta materiālo formu (papīrs, pergaments, zīmogi, rakstība, saīsinājumi).
2. Iekšējā diplomātika — analizē saturu, valodu, formulārus (standarta frāzes) un tiesisko kontekstu.
Piemēri:
1. Autentifikācija — pārbauda, vai viduslaiku karaļa piešķirtais privilēģiju akts nav vēlāka laika viltojums, izvērtējot zīmoga materiālu, rakstības stilu un periodam raksturīgo formulāru.
2. Formulāru analīze — salīdzina 13. gadsimta līgumus, lai noteiktu, vai tie izmantojuši standarta frāzes (piemēram, "zināms lai būtu visiem un katram"), kas raksturīgas konkrētai kancelejai vai periodam.
3. Hronoloģija — pēc datējuma formulām (piemēram, "Dots Rīgā, Svētā Jēkaba dienā") precizē dokumenta izveides laiku, ja kalendārs nav norādīts tieši.
Mūsdienu pielietojums:
Arhīvu darbinieki, vēsturnieki un tiesību speciālisti izmanto diplomātikas metodes, lai izvērtētu dokumentu ticamību, piemēram, pārbaudot senas zemes grāmatas vai starptautiskos līgumus.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.