bonapartisms
Bonapartisms (no personvārda Napoleons Bonaparts) ir politiska koncepcija, kas apzīmē autoritāru varas sistēmu, kurā valsts pārvaldi koncentrē spēcīgs līderis (parasti karavīrs vai harizmātisks personība), kurš balstās uz armiju, birokrātiju un tiešu atbalstu no masām, apietot tradicionālās politiskās institūcijas (piemēram, parlamentu vai partijas). Tas bieži ietver nacionālistisku retoriku, sociālu populismu un centienus saglabāt varu ar plebiscītiem vai formāli demokrātiskiem mehānismiem.
Galvenās iezīmes:
- Spēcīga personības kults ap līderi.
- Varas koncentrācija rokās vienam indivīdam.
- Apmierināšana dažādām sociālām grupām, lai saglabātu varu.
- Formāla demokrātijas imitācija (piemēram, referendumu izmantošana).
Vēsturiski piemēri:
1. Luijs Napoleons Bonaparts (Francijas prezidents 1848–1852, pēc tam imperators Napoleons III) – pēc apvērsuma 1851. gadā izveidoja autoritāru režīmu, balstoties uz tautas atbalstu referendumā.
2. Žoržs Bulanžē (Francija, 19. gadsimta beigas) – mēģinājis izmantot bonapartisma idejas, lai ar armijas atbalstu sagrābtu varu.
3. Hugo Čavess (Venecuēla) – daži pētnieki viņa režīmu saista ar bonapartisma elementiem (harizmātisks līderis, tiešā saikne ar masām, armijas nozīme).
Mūsdienu kontekstā terminu dažreiz lieto, lai aprakstītu režīmus, kur formāli pastāv demokrātija, bet faktiskā vara pieder vienam līderim, kurš manipulē ar vēlēšanām un medijiem.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.