veļakauls
"Veļakauls" latviešu valodā ir vēsturisks termins, kas apzīmē cilvēka skeletu (kaulu kopu) vai mirusa cilvēka kaulus.
Vārds ir veidots no divām daļām: "veļa-" (no "veļu" — mirušo, vectēvu dvēseļu valsts) un "kauls". Tas lietots galvenokārt folklora, tautasdziesmas un senos tekstos, nereti ar nokrāsojumu, kas saistīts ar nāvi, atmiņu par senčiem vai pārdabiskām tēmām.
Piemēri lietojumā:
1. Folklora / tautasdziesmās:
"Tur augsti kalni, veļakauli kalti,
Tur dziļi dzeņi, asins upes tecējušas."
(Raksturīgs tautasdziesmu vai leģendu stils — aprakstot fantastisku vai simbolisku vietu.)
2. Mītiskos/apstāstos par nāvi:
"Meža tumšajā kapenēs vējš šalc starp veļakauļiem."
(Tēlaini aprakstot kapu vietu vai spoku stāstu.)
3. Arhaisks/poētisks apzīmējums:
"Vētras un gadsimti bija izkaisījuši seno kara varoņu veļakauļus pa plašo lauku."
(Lietots literārajā valodā, lai radītu senatnes un nāves atmosfēru.)
Svarīgi:
- Mūsdienu latviešu valodā ikdienā lieto vārdus "skelets", "kauli" vai "mirusa kauli".
- "Veļakauls" ir arhaisks/poētisks vārds, kas atrodams folklorā, dzejā vai vēsturiskos tekstos.
Ja vēlaties, varu sniegt vairāk piemēru no konkrētiem folkloras materiāliem vai paskaidrot saistību ar citiem vārdiem no "veļu" cilts.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.