samaitātība
"Samaitātība" nozīme:
Tas ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē sabojātības, bojājuma vai morāla/pamatnes izsīkuma stāvokli. Var attiekties uz fizisku objektu, sistēmu, attiecībām vai pat sabiedrības pamatiem. Būtībā – kaut kas ir "samaitāts", zaudējis sākotnējo veselību/vērtību.
Piemēri lietojumā:
1. Fiziskā kontekstā:
"Vecās mājas samaitātība bija tik liela, ka tā bija bīstama iekšā iet."
(norāde uz konstrukcijas nolietojumu/vājumu)
2. Morālā/sabiedriskā kontekstā:
"Daudzi filozofi runā par sabiedrības samaitātību, kad pazūd savstarpējā uzticēšanās."
(domāta morāla sabrukuma vai vērtību izdegšana)
3. Attiecību kontekstā:
"Viņu draudzības samaitātība kļuva acīmredzama pēc pastāvīgajām aizdomām."
(attiecības ir iztērētas, zaudējušas sākotnējo kvalitāti)
Sinonīmi (atkarībā no konteksta): nolietojums, bojātība, sabrukums, izputēšana, demoralizācija.
Vārds reti lietots ikdienas sarunvalodā, biežāk literatūrā, diskusijās par sabiedrību, filozofijā vai aprakstos par fizisku nostāju.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.