Pluņģe
"Pluņģe" ir sarunvalodas vārds, kas latviešu valodā apzīmē neveiklu, neapķērīgu, apjukušu vai mazliet neveiksmīgu cilvēku (bieži ar nosmejošu vai žēluma nokrāsu). Tas var attiekties uz fizisku neveiklību, garīgu apjukumu vai sociālu neveiksmi.
Piemēri lietojumā:
1. Fiziska neveiklība:
"Viņš kā pluņģe paklupa pār paklāja kroku un izmeta visu tēju."
→ Cilvēks, kas neveikli paklūp.
2. Garīga/apjukuma situācija:
"Sapulcē viņa stāvēja kā pluņģe, neko nesaprotot no sarunas."
→ Cilvēks, kas ir apmulsis vai neorientējas.
3. Sociāla/veiksmes trūkums:
"Tas pluņģe atkal pazaudēja darbu – nevar ar viņu neko sasākt."
→ Persona, kas pastāvīgi cieš neveiksmes.
Nianses:
- Vārds bieži lietots ar žēluma, līdzjūtības vai vieglu nosodījumu.
- Var apzīmēt gan īslaicīgu stāvokli ("uzvedies kā pluņģe"), gan pastāvīgu īpašību ("viņš ir tāds pluņģe").
- Sinonīmi: neveklis, neveiksmnieks, apjucis, muļķis (savā ziņā).
Vēsturiski vārds cēlies no baltkrievu vai krievu valodas (piem., krievu "плюгавый" — nožēlojams, niecīgs). Mūsdienās tas vairāk ir sadzīves izteiciens, nevis oficiālā valodā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.