fabula
Fabula (latīņu valodā — "stāsts, leģenda") literatūrzinātnē nozīmē:
1. Pamatstāsts — notikumu hronoloģiskā secība, kā tie "patiesībā" notikuši (bez autora kompozīcijas, stila vai stāstījuma īpatnībām).
2. Sižeta pamats — "izejas materiāls", ko autors pārveido, pārkārto vai interpretē savā darbā.
Īsumā: Fabula ir stāsta "kails" saturs — notikumi, kas sakārtoti pēc to dabiskās laika secības.
Piemēri:
1. Pasaka "Cīruļis un lapsa":
- Fabula: Cīrulis atrod sieru → Lapsa to slavē → Cīrulis iepūšas dziedāt → Siers nokrīt → Lapsa to paņem.
- Sižets (kā tas stāstīts pasakā): Sākas ar to, ka cīruļis jau atradis sieru, tad seko saruna ar lapsu utt.
2. "Romeo un Džuljeta":
- Fabula: Divu ģimeņu naids → Romeo iemīlas Džuljetā → slepnas kāzas → Romeo nogalina Tibaldo → izsūtīšana → Džuljetas mākslīgā nāve → Romeo pašnāvība → Džuljetas nāve.
- Sižets: Lugā stāsts sākas ar kautiņu ielās, bet patie notikumi (fabula) sākās daudz agrāk ar ģimeņu konfliktu.
3. Detektīvromāns:
- Fabula: Noziegums noticis → detektīvs vāc pierādījumus → atrod vainīgo.
- Sižets: Romāns bieži sākas ar līķa atradšanu, bet ar atskaitēm atklāj pagātnes notikumus (fabula).
Atšķirība no sižeta:
Ja fabula ir "kas notika?", tad sižets ir "kā tas stāstīts?" (kompozīcija, perspektīva, mākslinieciskā struktūra).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.