vulkanizācija
Vulkanizācija ir ķīmisks process, kurā dabīgo vai sintētisko kaučuku apstrādā ar sēru (vai citiem savienojumiem), lai uzlabotu tā mehāniskās īpašības — padarītu to elastīgāku, izturīgāku pret deformāciju, nodilumu un temperatūras izmaiņām. Process tika izgudrots 19. gadsimtā (Čārlzs Gudjīrs, Tomass Henkoks).
Galvenā nozīme:
Kaučuks bez vulkanizācijas ir lipīgs, mīksts un ātri deformējas; pēc vulkanizācijas tas kļūst par rezģi — izturīgu un elastīgu materiālu.
Piemēri vulkanizācijas pielietojumam:
1. Riepas — visizplatītākais piemērs. Vulkanizēts kaučuks nodrošina riepām elastību, noturību pret berzi un spēju izturēt lielas slodzes.
2. Sporta apavi (zoles) — vulkanizācija ļauj apvienot gumiju ar audumu, radot izturīgu, elastīgu apavu pamatni.
3. Tehniskās gumijas izstrādājumi — blīvējumi, caurules, konveijeru lentes, rokturju pārklājumi.
4. Bumbiņas (piemēram, volejbola, basketbola) — vulkanizācija piešķir tām nepieciešamo atsperību un izturību.
Process īsumā:
Kaučuks tiek sakarsēts ar sēru, veidojot šķērssaites starp polimēru ķēdēm. Tas "saista" kaučuka molekulas, padarot materiālu stabilāku.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.