strukturālisms
Strukturālisms ir teorētisks pieeja, kas uzsver, ka jebkuru parādību (valodu, kultūru, sabiedrību u.c.) var izprast, analizējot to iekšējo struktūru un attiecības starp tās sastāvdaļām, nevis tās atsevišķus elementus. Tā galvenā ideja: visa nozīme rodas no sistēmas un tās elementu savstarpējām saistībām.
Galvenās iezīmes:
1. Sistēmas prioritāte – veselums ir vairāk nekā tā daļu summa.
2. Relacionālā analīze – elementus nosaka to attiecības sistēmā.
3. Slēgta sistēma – struktūra tiek pētīta kā autonomu un pašpietiekamu mehānismu.
Piemēri:
1. Valodā (F. de Sossīrs)
- Vārds "koks" nenozīmē pats par sevi, bet gan tā attiecībās pret citiem vārdiem (piemēram, pret "krūms" vai "zāle").
- Nozīme rodas no valodu sistēmas iekšējām atšķirībām (piemēram, "tumsa" ir saprotama tikai pretstatā "gaismai").
2. Mītos (K. Levī-Strosss)
- Mītu analīzē tiek meklētas universālas strukturālas shēmas, kas atkārtojas dažādās kultūrās.
- Piemēram, mīti par varoņiem var tikt reducēti uz bināriem opozīcijām (piemēram, "labais vs ļaunais", "daba vs kultūra").
3. Literatūrā (R. Barts)
- Literārie tēli vai sižeti tiek skatīti kā kultūras kodu daļas.
- Piemēram, detektīvromānā "noziegums" un "atrisinājums" ir strukturāli elementi, kas atbilst noteiktai sabiedrības loģikai.
Īsumā: Strukturālisms meklē pasaulē slēptos "gramatikas" noteikumus, kas organizē nozīmi – neatkarīgi no satura vai vēsturiskā konteksta.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.