rekcija
Rekcija (no latīņu regere — "vadīt, noteikt") valodniecībā nozīmē vārda spēju noteikt cita vārda formu teikumā, parasti prasot noteiktu locījumu, prievārdu vai konstrukciju.
Īsumā:
Tā ir atkarība starp vārdiem, kur viens vārds "izvirza prasības" otra vārda formai.
Piemēri:
1. Darbības vārds + locījums/prievārds
- Paldies tev (datīvs — "tev", nevis "tu" vai "tevi").
- Vēlēties ko? (akuzatīvs — "svaru", "mieru").
- Rūpēties par kādu/ko? (prievārds "par" + akuzatīvs).
2. Lietvārds + atkarīgs vārds
- Pienākums darīt (nenoteiksme — "darīt", nevis "dara").
- Iespēja ceļot (nenoteiksme).
3. Īpašības vārds + locījums
- Pilns naudas (ģenitīvs — "naudas", nevis "nauda").
- Līdzīgs tēvam (datīvs).
4. Prievārds + noteikts locījums
- bez naudas (ģenitīvs).
- ar draugu (instrumentālis).
Svarīgi: Rekcija ir gramatiskās sakarības pamats — tā nosaka, kāpēc mēs sakām, piemēram, gaidīt vilcienu (nevis vilciens), jo darbības vārds "gaidīt" prasa akuzatīvu.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.