paleoklimatologs
Paleoklimatologs ir zinātnieks, kas pēta paleoklimatoloģiju — zinātni par Zemes klimata vēsturi un tā izmaiņām ģeoloģiskajā pagātnē (parasti pirms cilvēces ierakstītās vēstures). Paleoklimatologi analizē dabiskos "klimata arhīvus", lai rekonstruētu senos klimata apstākļus, izprastu to cēloņus un prognozētu nākotnes izmaiņas.
Galvenās pētījumu metodes un piemēri:
1. Ledus serdeņu analīze (piemēram, Grenlandē vai Antarktīdā) — pētot ledus slāņus, iespējams noteikt senās temperatūras, oglekļa dioksīda koncentrāciju un putekļu daudzumu gaisā pirms tūkstošiem gadu.
2. Koku gadskārtu pētījumi (dendroklimatoloģija) — pēc gadskārtu biezuma un ķīmiskā sastāva var spriest par nokrišņiem un temperatūrām pēdējos gadsimtos.
3. Okeānu un ezeru sedimentu izpēte — mikroorganismus (foraminifēru) čaulu ķīmiskais sastāvs atklāj vēsturiskās okeānu temperatūras un ledus apjomus.
4. Koraļļu un speleotēmu (alas nogulumu) analīze — to ģeohimiskie parametri atspoguļo klimata izmaiņas pēdējos desmitos tūkstošos gadu.
Piemēri no pētījumiem:
- Paleoklimatologi ir pierādījuši, ka pēdējā ledus laikmeta laikā (pirms ~20 000 gadiem) vidējā globālā temperatūra bija par 4–7 °C zemāka nekā mūsdienās.
- Pētot ledus serdeņus, konstatēts, ka atmosfēras CO₂ koncentrācija pēdējos 800 000 gados nekad nav pārsniegusi 300 ppm (daļas uz miljonu), bet mūsdienās tā pārsniedz 420 ppm.
- Izpētot Krievijas un Kanādas taigas koku gadskārtas, zinātnieki ir secinājuši, ka 20. gadsimta otrā puse bija vissiltākais periods pēdējo 1400 gadu laikā.
Paleoklimatoloģijas atklājumi ir kritiskā nozīme izpratnei par pašreizējo globālo sasilšanu, ļaujot atšķirt dabiskās klimata svārstības no cilvēkdarbības izraisītām izmaiņām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.