natūrfilozofija
"Natūrfilozofija" ir vēsturisks termins, kas apzīmē dabas filozofiju — zinātnisku un filozofisku pasaules izpēti, kas vēsturiski veidojās pirms mūsdienu dabaszinātņu (fizikas, ķīmijas, bioloģijas u.c.) nodalīšanās. Tā centās izskaidrot dabas parādības, meklējot to pamatlikumus un pirmcēloņus, bieži vien apvienojot empīriskos novērojumus ar spekulatīvu domāšanu.
Galvenās iezīmes:
- Visaptveroša dabas izpratne, kurā filozofija un zinātne vēl nav šķirtas.
- Mērķis — atklāt pamatprincipus, kas valda visā dabā (piemēram, matērija, kustība, cēlonība).
- Bieži saistīta ar metafizisku pieeju (meklējot "pirmās cēloņus").
Piemēri no vēstures:
1. Senās Grieķijas filozofi
- Tālss (Miletas skola) uzskatīja, ka ūdens ir visas matērijas pamatprincips.
- Demokrits izstrādāja atomu teoriju — ka visa daba sastāv no nedalāmiem daļiņām (atomiem) un tukšuma.
2. Renesanses laikmets
- Džordāno Bruno uzskatīja, ka Visums ir bezgalīgs un pilns ar dzīvību, kas balstās uz vienotiem dabas likumiem.
- Johanna Keplera astronomiskie atklājumi par planētu kustību tika meklēti kā "dabas harmonijas" izpausme.
3. Vācu klasiskā filozofija
- Fridrihs Šellings definēja natūrfilozofiju kā dabas un gara vienību, kurā matērija un apziņa ir viena veseluma daļas.
Mūsdienu kontekstā:
Termins vairs netiek lietots zinātnē, bet vēsturiski tas ir svarīgs kā dabaszinātņu priekštecis. Mūsdienu ekoloģijā vai holistiskās pasaules skatījumos dažreiz atgriežas pie līdzīgiem ideāliem — meklējot vienotu pieeju dabas izpratnei.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.