hitlerisms
Termins "hitlerisms" netiek plaši atzīts kā oficiāls lingvistisks jēdziens, bet to var saprast kā stilistiskus vai retorisku paņēmienu, kas asociējas ar Ādolfa Hitlera runu veidu un propagandu. Tas parasti ietver:
1. Emocionāli uzlādētu, vienkāršotu un atkārtotu vārdu lietojumu, lai radītu emocionālu ietekmi.
2. Melnbalto, absolūtu pretstatu ("mēs" pret "viņi", "labais" pret "ļaunais").
3. Lieliskas nākotnes apsolījumus, balstītos uz vienas grupas (piem., "ārjas") izcelšanu.
4. Ienaidnieka demonizēšanu (piem., ebreji, komūnisti u.c. kā "iedzimta ļaunuma" nesēji).
5. Masu mobilizāciju ar vienkāršiem, atkārtojamiem saukļiem.
Piemēri (pamatojoties uz vēsturiskiem runu fragmentiem):
1. "Mūsu cīņa ir tīrības cīņa pret pasaulēs postošajiem parazītiem!"
Izmanto bioloģiskas metaforas, lai dehumanizētu ienaidnieku.
2. "Vācijai ir vajadzīga dzīves telpa – un mēs to iegūsim!"
Vienkāršs, atkārtojams mērķis, kas rada ilūziju par neizbēgamību.
3. "Viens tauta, viens valsts, viens vadonis!"
Atkārtojums un vienotības simbolika, lai nostiprinātu paklausību.
4. "Ebreji ir pasaules posts, kas ir izraisījis visus mūsu postījumus!"
Vienkāršota problēmu attēlošana, meklējot "vienu vaininieku".
Svarīgi: Šāda retorika mūsdienās tiek pētīta kā propagandas un ekstrēmisma mehānisms, nevis kā valodas norma. Tās izpēte palīdz saprast, kā ar valodu var manipulēt masu apziņā.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.