hipotakse
Hipotakse (no grieķu valodas: ὑπόταξις — 'pakļaušana') ir sintaktiska parādība, kurā viena teikuma daļa (palīgteikums) ir pakārtota citai teikumdaļai (virsrakstteikumam), izsakot atkarīgas attiecības, piemēram, laiku, iemeslu, mērķi, nosacījumu utt.
Īsumā: Palīgteikuma pakļaušana virsrakstteikumam, izsakot loģisku sakarību.
Piemēri:
1. Iemesls:
Viņš atvainojās, jo nokavēja sapulci.
(Palīgteikums "jo nokavēja sapulci" pakļauts virsrakstteikumam, izskaidrojot iemeslu.)
2. Laiks:
Kad lija lietus, mēs palikām mājās.
(Palīgteikums "Kad lija lietus" norāda laiku, pakļaujoties galvenajam teikumam.)
3. Nosacījums:
Ja tu pabeigsi darbu, varēsi atpūsties.
(Palīgteikums "Ja tu pabeigsi darbu" izsaka nosacījumu, no kura ir atkarīga galvenā darbība.)
Atšķirība no paratakses:
Hipotakse izmanto pakārtotus teikumus, kamēr paratakse savieno vienādas nozīmes teikumus vai teikuma daļas (piemēram, ar saikļiem "un", "bet").
Piemērs parataksei: Saulē spīdēja, un putni dziedāja. (teikumi ir vienlīdzīgi, nav pakļautības).
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.