fleksija
Fleksija (no latīņu flectere — "locīt") ir vārda formas maiņa, lai izteiktu gramatiskās kategorijas, piemēram, skaitli, dzimumu, locījumu, laiku, personu u.c.
Tā ir gramatiska izmaiņa, kas nemaina vārda leksikālo nozīmi (pamatnozīmi).
Galvenie fleksijas veidi latviešu valodā:
1. Deklinācija — lietvārdu, īpašības vārdu, vietniekvārdu un skaitļa vārdu locīšana (piemēram, pēc skaitļa un locījuma).
2. Konjugācija — darbības vārdu konjugēšana (piemēram, pēc laika, personas, skaitļa).
Piemēri:
1. Lietvārds (deklinācija):
- vienskaitlis: galva (nominatīvs) → daudzskaitlis: galvas
- ģenitīvs: galvas (no galvas)
- datīvs: galvai (pievieno galvai)
2. Darbības vārds (konjugācija):
- tagadne: es lasu → pagātne: es lasīju
- persona: es lasu (1. persona) → tu lasi (2. persona)
- skaitlis: viņš lasa (viensk.) → viņi lasa (daudzsk.)
3. Īpašības vārds (deklinācija):
- dzimte: skaists dēls (vīr. dz.) → skaista meita (siev. dz.)
- locījums: skaistam dēlam (datīvs) → skaistu dēlu (akuzatīvs)
Īsumā: Fleksija ir vārda gramatiskā forma, kas pielāgojas teikumā, bet pamatnozīme paliek nemainīga.
Piemēram, "galva" un "galvas" abas attiecas uz to pašu ķermeņa daļu, bet norāda uz skaitļa atšķirību.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.