augstība
"Augstība" nozīme:
Tas ir abstrakts lietvārds, kas apzīmē morālo vai garīgo izcilību, cēlumu, godīgumu, garastāvokļa vai rakstura diženumu. Vārds bieži tiek lietots, lai raksturotu cilvēka iekšējās vērtības, pašaizliedzību vai augstas principu turēšanos.
Piemēri:
1. Morālā augstība
Viņa rīcībā izpaudās patiesa augstība — viņš atteicās no apbalvojuma, lai atzītu komandas pūles.
2. Garīgā augstība
Dzejnieka darbos jūtama dvēseles augstība un dziļš sapratnes par dzīvi.
3. Cilvēka rakstura augstība
Grūtos brīžos viņa parādīja augstību, palīdzot pat tiem, kas viņam bija nodarījuši pāri.
Sinonīmi: cēlums, diženums, garīgums, morālais stāvoklis.
Antonīmi: zemisks, zemība, negodīgums.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.