apercepcija
Apercepcija (no latīņu ad — 'pie' un percipere — 'uztvert') ir psiholoģisks termins, kas apzīmē:
Nozīme īsumā:
Tas ir process, kurā jauna pieredze vai informācija tiek saprasta un integrēta, balstoties uz jau esošajām zināšanām, atmiņām un personīgo pieredzi. Citiem vārdiem, tas ir subjektīvs uztveres veids, kurā cilvēks interpretē realitāti caur savu "filtrējošo" prizmu.
Galvenās iezīmes:
1. Aktīva uztvere — ne tikai pasīva informācijas saņemšana, bet arī tās apzināta apstrāde.
2. Saistība ar agrāko pieredzi — jaunā tiek izskaidrota, salīdzinot ar jau zināmo.
3. Selektivitāte — cilvēks neapzināti izvēlas, kam pievērst uzmanību, pamatojoties uz savām vajadzībām vai interesēm.
Piemēri:
1. Mācīšanās kontekstā
Skolēns, kurš jau zina par fotosintēzi, uztver jauno informāciju par augu barības vielām daudz ātrāk un dziļāk nekā tas, kurš sastopas ar tēmu pirmo reizi. Viņš "pielīmē" jaunās zināšanas pie esošajām.
2. Sociālās situācijas
Persona, kurai iepriekšējā darbā bija negatīva pieredze ar autoritāru priekšnieku, interpretē jaunā darba vadītāja stingrību kā agresiju, pat ja tas nav tā. Šeit apercepcija "nokrāso" uztveri.
3. Mākslas uztvere
Divi cilvēki skatās vienu un to pašu abstrakto gleznu:
- Pirmais, kurš studējis mākslas vēsturi, tajā ierauga ietekmes no kubisma.
- Otrais, bez šīm zināšanām, redz tikai krāsu un formu haosu.
Abi redz to pašu, bet saprot atšķirīgi, pateicoties savai aperceptīvajai bāzei.
Atslēgas atšķirība no vienkāršas uztveres:
Ja uztvere ir "es redzu koku", tad apercepcija ir "es redzu ozolu, kas atgādina man bērnības pagalmā augošo koku, un es zinu, ka tā lapas rudenī kļūs dzeltenas".
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.