Antinomija (no grieķu valodas: anti — 'pret', nomos — 'likums') nozīmē divu loģiski pamatotu, bet savstarpēji pretrunīgu apgalvojumu pastāvēšanu. Tas ir domāšanas paradokss, kurā abas pozīcijas šķiet patiesas, bet vienlaikus nevar būt patiesas kopā.
Īsumā: pretruna starp diviem loģiski konsekventiem principiem.
Piemēri:
1. Brīvā griba pret likteni
- Ja Dievs ir visvarens un viszinošs, tad Viņš zina nākotni un visu ir noteicis.
- Ja cilvēkam ir brīvā griba, tad viņš pats izvēlas savas darbības.
Antinomija: Kā var būt brīva izvēle, ja viss jau ir iepriekš noteikts?
2. Kanta antinomijas (filozofs Immanuels Kants)
- Pirma antinomija:
Teze: Pasaulai ir sākums laikā un robežas telpā.
Antīteze: Pasaulai nav sākuma un robežu — tā ir bezgalīga.
Abas pozīcijas ir loģiski aizstāvējamas, bet nevar būt patiesas vienlaikus.
3. Paraksta paradokss (juridiskā antinomija)
- Likums nosaka: "Līgums ir spēkā tikai ar parakstu."
- Cits noteikums: "Paraksts ir spēkā tikai, ja līgums ir derīgs."
Antinomija: Kas rodas vispirms — paraksts vai līguma derīgums?
Antinomijas bieži izmanto filozofijā, tiesībās un loģikā, lai atklātu fundamentālas pretrunas jēdzienu sistēmās.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.