akmeisms
"Akmeisms" (no grieķu "akme" — "kulminācija, virsotne") bija krievu dzejas virziens 1910. gadu sākumā, kas radās kā reakcija uz simbolisma mistisko un neskaidro raksturu. Akmeisti centās atgriezties pie konkrētām, taustāmām realitātēm, dzīves prieka un skaidrības mākslā.
Galvenās iezīmes:
- Konkrētums, materiālās pasaules apbrīna.
- Precīzi, skaidri tēli un tēlainība.
- Interese par kultūras mantojumu, vēsturi, mītu.
- Dzīves apstiprināšana, "zemes" garšas.
Pāris piemēri no akmeistu dzejas:
1. Nikolajs Gumiļovs (viens no kustības līderiem) dzejā bieži slavēja ceļojumus, varonību un eksotiskas ainas:
> "Es zinu pavisam citu pasaule,
> Par kuru neviens no jums nav dzirdējis,
> Tur smaržo ziedi, tur ziedi smaržo,
> Tur ir dārgakmeņu pilni kalni."
2. Anna Ahmatova — viņas agrīnajā dzejā akmeistu skaidrība un emocionālā intensitāte:
> "Rokās saspringušās turēšu lupatiņu...
> Tu izsmējies, sāpīgi zaļais.
> Pietiek, vai ne? Kāpēc skaties tik rūgtā skatienā?
> Mēs esam tikai bērni, un mums bija jādzīvo."
3. Osips Mandelštams — precīzi, gandrīz tēlaini arhitektūras un kultūras tēli:
> "Es dzīvoju padomju naktī,
> Un man nav pases,
> Un es dzīvoju uz zemes
> Ar vienu galvu."
Akmeisms ietekmēja daudzus 20. gadsimta dzejniekus, un tā idejas — par mākslu kā amatu un dzīves apbrīnu — saglabājušās līdz mūsdienām.
Jūsų pataisymai bus išsiųsti moderatorių peržiūrai, jei informacija tikslesnė/taisyklingesnė
ji bus patalpinta vietoj esamos.